Man ļoti sen nebija tā sāpējusi galva kā sestdien no rīta. Domāju, daudziem zināmas tādas sajūtas. Sāp pat mati uz galvas. Un domas ir kā uz pauzes uzlikts ātrvilciens, ne tām sākuma, ne gala, ne formas, ne satura. Droši vien aknām vairs nav tie apgriezieni, lai pēc daudz un dažādiem sarkanvīniem, spētu izfiltrēt vēl arī degvīnu. Bet bija laba saruna, kas bija visu pārmērību cēlonis. Par reliģiju, mācībām, psiholoģiju un pihoterapiju. Lai gan grēks būtu nepieminēt, ka Lielās brīvdienas bija par godu, kādai apaļai jubilejai, kura pēc jubilāres lūguma, tika noapaļota uz citu ciparu. Labi. Pēdu masāža, Borjomi pudelīte un pastaiga līdz svētā Meinarda salai ielika pamatus manai atdzimšanai. Pēc pastaigas (pie nosusinātās Daugavas, kaut kādi cilvēki bija atraduši sevī motivāciju spēlēt dubļu futbolu vai kaut ko stipri līdzīgi tam) man parādījās apetīte. Sagribējās vārītu gaļu. Uz paģirām manī mostas zvērs, kaut kur lasīju tam ir bioloģisks izskaidrojums. Rau, tas, ko oragnisms jūt pēc grādīgo pārmērībām raksturojams arī kā mazā nāve. Tieši tāpēc gribas, kaut ko pirmatnīgu. Siltu. Īstu. Protams, sekss ir instinktīvo vēlmju saraksta galvgalī.
Otrā svētku diena man paliks atmiņā ne tikai ar savu pirmatnējo instinku kairināšanu, bet arī ar bērnišķīgas ziņkāres apmierināšanu. Lieta tāda, kā jau latviešu sievietēm raksturīgi (pozitīvā nozīmē), neskatoties uz viesu skaitu ēdiens, protams, ir divas reizes vairāk, nekā ēdāju. Jubileju karalis – rosols (šādi, manuprāt, ir labskanīgāk) bija daudz. Arī no rīta tā vēl bija daudz, taču pēc dažu viesu gastranomiskajiem novērojumiem – arī mazliet ieskābis. Tā, protams, ir gaumes lieta. Kamēr vieni ir karojoši svaigēdāji, savukārt citi ziemassvētkos vārītai skābai kāpostu zupai ķeras klāt tikai pēc jaunā gada. Tas, tā, tēlaini runājot. Rosols kļuva par mūsu ziņkāres objektu. Tātad – vai to var nomazgāt? Vai var “izmazgāt” skābumu, kas dažiem (tostarp pārtikas dienestiem) šķiet aizdomīgs un traucējošs. Atceraties, reiz par to bija teju valstisks skandāls. Atbilde ir: var. Bet, ko nu es stāstīšu. Gadīsies gadījums, pamēģināsiet, zināsiet, bet dzīve no tā vieglāka nekļūs. Tikai mazliet jautrāka. Ā, vēl jāuzslavē Arnis, kura Saldā brunete bija absolūtās saldummīļu maģijas iemiesojums. Recepte ir ģimenes noslēpums. Man izdevās vien noskaidrot, ka brunetes mugurkauls turas uz Selga vulgaris un Selgas īru krēma īpašām proporcijām. Bet tas arī viss.
Rosolu mazgāju kopā ar psiholoģi, kuras tests caur diviem pārstāstiem nonāca pie manis. Labs. Jums jāmēģina atbildēt uz šiem jautājumiem. Godīgi. Pirmās atbildes, kas ienāk prātā būs vislabākās.
1. Tu ej pa mežu un ieraugi krūzi? Kāda tā ir?
2. Tu ej tālāk. Ieraugi vīna pudeli. Kāda tā ir? Tukša, pilna, saplēsta, atvērta, balts, sarkans?
3. Tu ej tālāk. Ieraugi lāci. Tava reakcija, ko Tu dari?
4. Tu ej tālāk. Tu ieraugi zirgu. Tu pieej? Neej? Pabaro ar cukrugraudiņu vai neuzrdīksties pat ieelpot, lai tik tas tevi nepamana. Ko?
5. Tu ej tālāk. Visbeidzot ieraugi māju, mežā. Kāda tā ir?
Rīt testa atslēga. Un Gordona Ramzija pārdomas par Maskavas restorāniem. Atradu tās vecā Forbes style, tāpēc nemetiet ārā vecus žurnālus. Pārlasiet tos. Daudzi no tiem nekad nenoveco, starp citu. Garīga barība, tomēr.
