Vakar nopirku jaunas vīna glāzes. Vispār viens posts ar tām glāzēm. Pirms gada nopirktu sešas, skaistas sarkanvīna glāzes. Protams, ne pašas lētākās, bet arī ne Riedel. Līdz vakarvakaram no sešinieka bija palikusi viena vienīga, kuru, protams, kopš viņa saprata glāzes nozīmi vīna dzeršanā, piesavinājusies Iveta (es īpaši nepretojos). Kaut kādā īpašas izšķērdības posmā esmu iegādājies arī Riedel glāzes. Kas viegli nāk, tas viegli iet. Pirms slavenās austriešu kristālstikla glāzes saplīsa sasodīti sīkās drumstalās (jau pirmajā vakarā), tās vismaz paspēja sevī uzņem un atvērt 1981.gada Bordeaux, kuru man kolēģi uzdāvināja, ja nemaldos, kādā gadā 2006. Tā šī pudelīte mierīgi apputēja, horizontāli novietota, uz skapjaugšas. Tā teikt, tālāk no grēka (un tvēriena). Līdz kādu vakaru to atvēru. Un paldies Dievam, ka tā, jo korķis pēc 29 gadiem bija atdevis sevi visu. Domāju, vēl vienu gadu tas neizvilktu, sāktu laist gaisu, neskatoties uz to, ka atrastos nemitīgā kontaktā ar vīnu (horizontālā pudeles stāvoklī). Cik zinu, tuvākā vieta, kur veic vīna pārkorķēšanu (procesu jāveic ik pa 25 gadiem) ir Maskava. Secinājumus izdariet paši.
Lūk, vakar savajadzējās vairāk par vienu normālu vīna glāzi, jo bija iecerēta Supernetto vīnu degustācija. Jā, jau redzu, ka snobi rauc degunus, bet Vendelis aplej savu McBook air ar kafiju :) Stāsts vienkāršs. Par cenām, protams. Berlīnē pie Zoologische garten ir lielveikals Ulrich (starp citu U2 Achtung baby Zoo station nav par turieni?), Brodeaux Grand cru tur var iegādāties par 9.99 EUR. Un tādā garā. Francijas lielveikalos Lidl (lai gan tā ir vāciešu ķēde) var atrast tādas pašas price/performance pērles. Rīgā? Šad-tad lielveikalu akcijās atrodami labi piedāvājumi, bet pārsvarā tie ir normālie volume vīni Jacobs Creek, Campo Vieja un tā tālāk. Bet never-ever es iedomātos, ka mūsu tirgotavu plauktos būtu, kaut kas zem pieciem latiem, interesants un baudāms. Vakar nonācu Supernetto. Tajā, kurš iepretim kulta pienotavai Valdemāra pasāžā. Veikala izkārtojums agādināja Lidlu. Vienīgā atšķirība no franču lidliem, tur alkohols atrodas jau pie ieejas, maize un dārzeņi tālāk, te otrādāk – dzeramie pie izejas. Lokālās niansītes. Gājiena mērķis bija pastēte, taču intereses pēc uzmetu acis, kas atrodams lētā gala veikala vīna plauktā. “Life is a box of chocolate. You never know what you gonna get.” Tā Forestam Gampam teica mamma. Taisnība. Mammas vienmēr zina, ko teikt, pat ja nezina, ko pateikt. Supernetto vīna plaukts izrādījās īsts box of chocolate. Pārsteigums! Protams, starp dzērieniem, kurus vislabāk raksturot kā “dzert var, ja nerij nost” atradu interesantu vīna piedāvājumu. Daži Rioja DOC, kaut kādi parastākie Bordeaux un Portugāļi! Un cenas, draugi, cenas. Kopš vīnu dzeru katru dienu, cena ir būtiska. Uzticību šiem portugāļiem raisīja ne tikai klasiskās pazīšanās zīmes (DOC), bet arī importētājs ICE spirit. Reiz no viņiem iepirku kasti VINHO TINTO reserva, tiesa par 9 latiem pudelē. Lūk, it kā gājām pēc pastētes, pa ceļam Laimas veikaliņā, nopērkot svaigu zefīru, bet beidzām ar supernetto atklāšanu. Un jaunām vīna glāzēm. Vakar neviena nesaplīsa.
Priekā!
PS
Piebilde par glāzēm. Dažreiz īpašos notikumos un ar īpašiem cilvēkiem vīnu un šampanieti var dzert no kakliņa. Pat vajag. Neesiet pārlieku formāli, vīns, tomēr ir dzīve, nevis administratīvais noteikumu kodekss.
[...] This post was mentioned on Twitter by Kristine and Ainars Sedlenieks, Juris Šleiers. Juris Šleiers said: Super. Supernetto: http://wp.me/pEavD-43 [...]
zoo station ir arī metro stacija, populāra narkomānu pulcēšanās vieta.
Šķiet, ir pat grāmata par Zoostation narkomāni.
Christiane F. – Wir Kinder vom Bahnhof Zoo (Mēs, Zoostacijas bērni)
Ir gan grāmata, gan filma – abas pieejamas latviski.
filmas treileis http://www.youtube.com/watch?v=N1_wJVhAIsA
Air’iņš ir zelčai nevis man (man arī gribētos;), tas punkts viens.
punkts divi – pilnībā piekrītu par to formālo vīna dzeršanu. Nav jau tik daudz laika vispār, lai tur kaut ko kaut kam sekotu un izpildītu noteikumus. ir viņu gana, ko tāpat obligāti jāievēro. baudas pasaulē vajadzētu no noteikumiem izvairīties!
žetons par rakstu!
p.s. par ramziju gan uzraksti!
Kāds bija tas 1981 Bordo? Jo, ja tas nebija Grand Cru Classe līmeņa vīns vai vismaz labs Cru Bourgeois, 30 gadi tam jau droši vien būs bijuši krietni par daudz…
Bet, kas attiecas uz vīniem par pieņemamu cenu – tas tiešām ir “1 miljona” jautājums. Francijas kontekstā par Bordo ir jāaizmirst uzreiz – var mēģināt kādu no Provansas, Cotes du Rhone, DR. Man pašam ir sanācis iegādāties labus malbekus no Kahoras par apmēram 5 latiem.
Citu zemju kontekstā, izslēdzot Austrālijas konveijera vīnus, čīles pārgatavotās Karmeneres un Jaunzēlandes sovinjonus (kas par šādu cenu, visticamāk, nebūs labi) droši vien jāpaliek pie DĀR vīniem – iespējams, esmu mazliet pozitīvi aizspriedumains, taču gandrīz jebkurš Simonsig un KVW sniegs labāko kvalitāti par cenu.
Par Spāniju – nu, nezinu gan… Sērijveida Riohas ir tik nolādēti garlaicīgas. Varbūt labāk meklēt kaut ko no Lamanšas?
Portugāle gan ir interesanta – labi un piesātināti sarkanvīni par atbilstošu cenu.
Erik! Paldies par komentāru. Par to 1981. gada Bordo, nemācēšu atbildēt. Bet korķētu vīnu vai tādu, kurš ir beidzies, no tīras mantas spēju atšķirt. Tāpēc tā pudelīte tika izdzerta īstajā brīdī.
Starp citu, Simonsig ir labs atklājums, nekad nebiju tam pievērsis uzmanību, bet nesen nopirku. Laba ikdienas izvēle.
Arī Rioju gadiem biju atstājis novārtā, tāpēc šobrīd atgūstu, kā teici, atmiņas par “garlaicīgo” garšu. :)
Juri,
Atvainojos, iespējams, mans koments sanācis visai snobiskā tonī – tāds nebija nodoms.
Lai nu kā, par Simonsig – manuprāt, ir vērts, ja sanāk, nogaršot arī viņu dzirkstošo vīnu – Kaapse Vonkel Brut. Vistuvākais šampanieša aizstājējs, ko gadījies mēģināt, turklāt par apmēram 8 LS 25 ls vietā, ko vidēji maksā NV šampanietis. Turklāt bez riska atvērt pudeli un konstatēt, ka par 25 ls esi nopircis sēra burbuļūdeni.
Erik, paldies par ieteikumu! Es pilnībā uzticos Campo Viejo Cava Reserva, JC chardonnay (bottle fermented), kā arī viņu Sparkling Shiraz (starp citu arī Peter Lehmann man prezentēja Sparkling širā, bet Latvijā tas vēl nav pieejams, ja būs, tad Vīna Studijā), Cordoniu cava reserva un daži Cremant no Vomfass ir ļoti labā līmenī. Protams, Schlumberger. Interesanti vai portugāļiem ir kaut kāds dzirkstošais ar methode traditionel?
Juri,
Par portugāļiem neesmu dzirdējis, ka viņi kaut ko tādu gatavo, taču par šo zemi vīna kontekstā manas zināšanas beidzas ar portu un arī (nelielā apjomā) sarkanvīniem.
Mana pieredze ar dzirkstošo širazu pagaidām nav diez cik laba – esmu to vienreiz pagaršojis un toreiz šķita ne visai. Taču no vienas reizes secinājumus vīna kontekstā veikt vēl nedrīkst. To esmu iemācījies no šeriju degustācijām – reti kurš pirmo reizi var iedzert sauso šeriju neviebjoties:) Tā kā arī esmu plānojis dot dzirkstošajam širazam vēl vienu vai vairākas iespējas – visticamāk, Ziemassvētku maltītes laikā.
Campo Viejo Reserva, manuprāt, nav nekādas vainas.Viegla un patīkama. Turklāt tā ir daudz kur pieejama arī glāzēs (piemēram, Gūtenbergā).
Runājot par Cremant, cik man ir sanācis tos mēģināt, šķiet, ka tie (moderni izsakoties) ļoti labi atspoguļo terroir – piemēram, Luāras pārstāvji bieži ir mazliet kaļķaini, ar krīta un sārma garšu. Jebkurā gadījumā, esmu stingri apņēmies šajā lauciņā degustēt pēc iespējas vairāk – mans mērķis ir atrast labas alternatīvas šampanietim, ko labprāt dzertu vai katru dienu, taču diemžēl maciņš tiek bieži neatļauj:)
Nav daudz to cilvēku, kuri šampi (no Šampaņas) var dzert katru dienu :) Iesaku izmēģināt arī dažādos Prosecco un vāciešus, daudzi ir izcilā līmenī. Bet, ja runājam par terroir, tad, šķiet, tas ir pēdējais vecās pasaules bastions ar ko uzturēt savu marketingu.
Starp citu, Ķīniešiem ir izcilas vietas, kur audzēt vīnogas. Vecā pasaule streso, jo, ja tie piukas ķersies pie ražošanas, tad būs par vēl vienu milzīgu spēlētāju vairāk. Dzert jau viņi ir sākuši :)
Štar citu, kādā no Tava bloga ierakstiem lasīju kaut ko par snobisku dāmu Berlīnes KDW vķina bārā. Vai tas gadījumā nebija Veuve Clicqot bārā (cik redzēju, tad tur augšstāvā ir kādu četru šampanieša namu bāri)? Ja tā, tad esam tikušies ar vienu un to pašu parādību:)
Nākamreiz pievērsīšu uzmanību, kurš bārs tas bija. Lai gan, pagaidi, saplēsām mēs Moet&Chandon glāzi, attiecīgi – Moeta bārā :) PS. No Hennesy pēcteča, kurš ciemojās Rīgā uzzin;āju, ka Moet ir flāms un pareizi viņa uzvārdu izrunā Mut. Runājām par to, ka īsts franču dzēriens (konjaks) ir ar īru saknēm (Hennessy ir no īrijas), bet Martell ir angļi. Uz ko viņš atšaudījās ar Mutu, bet par Krug šampjiem es zināju, ka tie sākotnēji ir vācieši.
Par terroir – ja Tev ir laiks turpināt diskusiju – gan negribētu pilnībā piekrist. Protams, nevaru noliegt, ka ar vīniem ir tāpat, kā piemēram, ar operu vai austerēm – bez jebkādas sākotnējās info pagaršojot austeres, tās jebkuram liksies visai aizdomīgas. Tāpat, bez jebkādas sākotnējās info, noliekot kādam priekjšā 2 glāzes, no kurām vienā ir Chateau Sociando Mallet, bet otrā – J.P. Chenet, domāju, ka atradīsies daudzi, kas teiks, ka labāk patīk otrais – jo spilgtāks:):)
Taču tas, kādēļ uzskatu, ka terroir nav tikai mārketinga pasākums, ir daudzu (arī mana) vēlme dzert vīnu ar piederības sajūtu. Izgaršojot, piemēram, labu Soternu, es iedomājos par vīna dārziem, rīta miglu, kas rada botrītu, uzmanīgu vīnogu novākšanu (jāatzīst gan, ka Bordo neesmu bijis (plānoju) un visus jaukos iespaidus esmu smēlies no grāmatām un neta).
Savukārt, dzerot Penfolds sērijveida vīnus vai Peter Lehmann izstrādājumus , nevaru iedomāties neko citu kā vien metāla mucu ar vīnu ar tajā sabērtām ozola skaidām, lai radītu nabaga patērētājos iespaidu, ka šis vīns patiešām ir “izturēts ozolkoka mucās ne mazāk kā…”. Vārdu sakot – tīro komeciju un rūpniecību.
Snobs? Varbūt. Arī Soternā vīnam mēdz gāzt klāt cukuru, lai ir saldāks. Taču es kaut kā esmu ieprogrammējis sevi tā, ka ar vīnu saistītās asociācijas man ir svarīgas. Un tāpēc Ķīnas vīnus, ja tādi būs, labprāt nogaršosu, taču neiegādāšos tos regulāri:)
Kādā no sarunām ar vīna industrijas cilvēkiem dzirdēju, ja mums būtu iespēja nogaršot vīnu no viduslaikiem, tad tas mums, visdrīzāk, nepatiktu, jo tam bija zema kvalitāte. Modernā rūpniecība ir laupījusi daļu no vīna maģijas, bet uzlabojusi dzēriena kvalitāti. Tā, kaut kā. Protams, vīns ir stāsts. Un sarunas.
Ja drīkst ko teikt, tad man Jurim ir sakāmas dažas lietas:
1) par dzirkstošajiem runājot – es tev mēģināšu rīt, tas ir 2dien ienest Vinho verde – mūsu šīs vasaras hits. lēts, nav stiprs, ir dzirkstošs un vispār, kā aliņš.
2) par Crement runājot – man liekas tu biji mūsējo Luāras dzirkstošo dzēris. bet neesi pamēģinājis to pašu rose dzirkstošo. fantastiko!! maigs, mīļš, gards, dzerams…
3) par vīna kvalitāti ateicoties tehnoloģijām – tur tiešām taisnība, to apstiprinās pat konservatīvie vīndari. es domāju, ka nekas no vīna gatavošanas kā mākslas tādēļ neiet zudumā. tikai kļūst labāk, turklāt skaisti vīna pagrabi, kur vest tūristus, joprojām ir cieņā, vai tas butu kāda no soterna vīndarītavām vai p.lehmann
cheers!