Žurnāla Klubs redakcija līdzinās bibliotēkai. Te ir grāmatām nokrauti galdi un grāmatu plaukti, kas pilni ar dažādiem žurnāliem. Klasisks rīta cēliens redakcijā izskatās tā: ieslēdzu datoru, apleju svaigu zaļo tēju, izšķirstu jaunos žurnālus (man kā profesora Pavlova sunim refleksu līmenī zināms, ja šodien uz galda ir Privātā Dzīve, tas nozīmē pienākusi otrdiena, Ieva – trešdiena, Ir – ceturtdiena utt.), pēc tam parakņājos veco izdevumu kaudzītē, kura spītīgi krājas uz mana galda. Vakar manu uzmanību pievērsa gadu vecs Forbes Style ar Bugatti Veyron kabrioletu, kurš nobildēts no putna lidojuma. Auto traucas pa ceļu starp, bildes vērotājam nezināmiem, Provansas ciematiem (nodod fragments no ceļa zīmes). Ir rudens. Mana roka pasniedzās pēc šī žurnāla, ar pirmo šķīrienu atvēru Gordona Ramzija eseju par šefpavāriem un Maskavas restorāniem. Inerces pēc šķīru tālāk: Irinas Hakamadas pārdomas par (mūžīgo) vājo un spēcīgo cīņu, kad tiku līdz Artemijam Toricikim, nolēmu atgriezties pie Gordona. Lasīšu visu pēc kārtas.
“Pie velna slavu!” ir slavenā britu pavāra esejas visraksts, lai gan vairāk šis teksts izskatās pēc Forbes žurnālista/es pierakstiem “no intervējamā vārdiem”. Labi, būtība nav formā, bet gan saturā. Piedāvāju jums dažus fragmentus, ņemiet tos vērā, viņš zina, ko runā. Iespējams, ievērojot kaut saujiņu no Grodona Gudrībām, mēs uzlabosim restorānu kultūras līmeni arī pie mums.
* “Restorāni Krievijā ir tālu no pilnības. Esmu bijis Vogue Cafe un, ja jūs man pajautāsiet novērtēt šo vietu, tad redakcija to visu nocenzētu. Naglije oficianti. Užasnaja jeda. Nē, es labāk paklusēšu…” Par Vogue Cafe, piebilde no manis. Pirms gadiem trim viesojos Maskavā pie GQ galvenā redaktora Nikolaja Uskova. Kad runājām par vietu, kur tikties, viņš apvaicājās vai pazīstu pilsētu, kas netic asarām, es atbildēju, protams, nē, sēr. Noskaidrojis šo nepiedodamo iztrūkumu manā kosmopolīta izglītībā, viņš galanti ņēma iniciatīvu savās rokās un piedāvāja trīs variantus: tikties gym, Vogue cafe vai redakcijā. Izvēlējos zelta, kā man tolaik šķita, vidusceļu – Vogue cafe. Lai gan punktualitāte ir karalisks tikums, es ierados mazliet pirms laika. Un kā jums šķiet – vai mani ielaida kafejnīcā? Ar pirmo piegājienu – nē. Atverot melnās durvis ar zeltīto V, mani sagaidīja stilīgs apkalpotājs, kurš momentāli izspļāva: “vas ņetu v spiske. Do svidaņije.” Labi, ka biju ielicis kāju durvīs (arī sunisks reflekss), patiesībā, kaut ko tādu sagaidīju. Teicu, man ir tikšanās ar to un to. “Ā, ar to un to. Nāciet iekšā.” Lūk, tas ir īsts face control. Ar Nikolaju ēdām biezpiena pankūciņas, dzērām svaigi spiestas sulas un zaļo tēju. Bet tas jau ir cits stāsts.
“Uz Krieviju “izraksta” daudz zvaigžņotos šefpavārus no Francijas, Itālijas un Japānas. Domājat viņi ir kruti? Ka tik ne tā! Viņi ir neveiksminieki, kuri savā dzimtenē neko nav sasnieguši. Arī Eiropā var labi nopelnīt. Visi patiesi veiksmīgie šefpavāri, kur brauc uz Krieviju, sēž miljonāru villās un jūs nekad viņus neieraudzīsiet. “
“Arī Eiropā viss nav nevainojami. Arī mums ir savas “dieva dāvanas”, kuri gatavo molekulāro vājprātu un gaida, kad atnāks Michelin un apbalvos viņu netalantīgo veikumu.”
“Ziniet, kur meklējama slikto un dārgo restorānu cēlonis? Tikai cilvēkos, kuri tajos ēd. Cilvēkos, kuri maksā tos rēķinus. Jūs ēdat velns-sazin-ko un domājat, ka tas ir kruta.”
“Izslavētā globalizācija novedusi pie tā, ka jūs visi esat aizmirsuši svarīgāko augstās virtuves postulātu – sezonalitāte. Ziemā pasniedz – sparģeļus. Vasarā – aļņa gaļu un trifeles. Bet rudenī – zemenes. Un tā tālāk. Visiem meņū ir omāri, langustīni un tamlīdzīgi pasaules virtuves “šedevri”. Nomieriniet savu degsmi sekot trendiem! Šefpavāriem vajadzētu vairāk pievērst uzmanību parastiem un aktuāliem produktiem.”
“Katrs muļķis prot pagatavot fois-gras vai pastu ar baltajām trifelēm. … Bet jūs pamēģiniet atrast labus tomātus vai svaigus sparģeļus. Lūk, tas pa īstam ir sarežģīti!”
“Jo labākas izejvielas, jo grūtāk ar tām strādāt.”
“Esiet vienkāršāki! Parasti šefpavāri nezina, kad apstāties. Visi kaut ko izgudro cerībā pārsteigt savus apmeklētājus. Slikta prakse. [...] Kad lieta nonāk līdz 7-8 sastāvdaļām, es aizliedzu šādu recepti. Es pieprastu piecas sastāvdaļas, maksimums!” Šo šefpavāra apgalvojumu varētu apšaubīt, jo, kad viesojos viņa Dubajas Verre restorānā, sķita, ka ēdiens ir austs no neskaitāmiem garšas pavedieniem. Bet varbūt tieši tur ir draivs? Mazāk (dažreiz) ir vairāk. Būs jāatrod pieraksti par Verre.
“Pamēģiniet visu, ko gatavojat, ka tavu māti! Es kā zirgs visu dienu, kaut ko gremoju. Kā lai savādāk zinu, kas galu galā ir sanācis?”
“Mana meita mācās tanī pat skolā, kurā mācās arī Romāna Abramoviča mieta.”
Nu, un, protams, ja kāds domā par slavu, tad šim cilvēkam labāk darīt, kaut ko citu. Tā ir īsa.