Juris Šleiers

Par šefpavāriem

In Food & Drink, KLUBS on August 24, 2010 at 12:11

Žurnāla Klubs redakcija līdzinās bibliotēkai. Te ir grāmatām nokrauti galdi un grāmatu plaukti, kas pilni ar dažādiem žurnāliem. Klasisks rīta cēliens redakcijā izskatās tā: ieslēdzu datoru, apleju svaigu zaļo tēju, izšķirstu jaunos žurnālus (man kā profesora Pavlova sunim refleksu līmenī zināms, ja šodien uz galda ir Privātā Dzīve, tas nozīmē pienākusi otrdiena, Ieva – trešdiena, Ir – ceturtdiena utt.), pēc tam parakņājos veco izdevumu kaudzītē, kura spītīgi krājas uz mana galda. Vakar manu uzmanību pievērsa gadu vecs Forbes Style ar Bugatti Veyron kabrioletu, kurš nobildēts no putna lidojuma. Auto traucas pa ceļu starp, bildes vērotājam nezināmiem, Provansas ciematiem (nodod fragments no ceļa zīmes). Ir rudens. Mana roka pasniedzās pēc šī žurnāla, ar pirmo šķīrienu atvēru Gordona Ramzija eseju par šefpavāriem un Maskavas restorāniem. Inerces pēc šķīru tālāk: Irinas Hakamadas pārdomas par (mūžīgo) vājo un spēcīgo cīņu, kad tiku līdz Artemijam Toricikim, nolēmu atgriezties pie Gordona. Lasīšu visu pēc kārtas.

“Pie velna slavu!” ir slavenā britu pavāra esejas visraksts, lai gan vairāk šis teksts izskatās pēc Forbes žurnālista/es pierakstiem “no intervējamā vārdiem”. Labi, būtība nav formā, bet gan saturā. Piedāvāju jums dažus fragmentus, ņemiet tos vērā, viņš zina, ko runā. Iespējams, ievērojot kaut saujiņu no Grodona Gudrībām, mēs uzlabosim restorānu kultūras līmeni arī pie mums.

* “Restorāni Krievijā ir tālu no pilnības. Esmu bijis Vogue Cafe un, ja jūs man pajautāsiet novērtēt šo vietu, tad redakcija to visu nocenzētu. Naglije oficianti. Užasnaja jeda. Nē, es labāk paklusēšu…” Par Vogue Cafe, piebilde no manis. Pirms gadiem trim viesojos Maskavā pie GQ galvenā redaktora Nikolaja Uskova. Kad runājām par vietu, kur tikties, viņš apvaicājās vai pazīstu pilsētu, kas netic asarām, es atbildēju, protams, nē, sēr. Noskaidrojis šo nepiedodamo iztrūkumu manā kosmopolīta izglītībā, viņš galanti ņēma iniciatīvu savās rokās un piedāvāja trīs variantus: tikties gym, Vogue cafe vai redakcijā. Izvēlējos zelta, kā man tolaik šķita, vidusceļu – Vogue cafe. Lai gan punktualitāte ir karalisks tikums, es ierados mazliet pirms laika. Un kā jums šķiet – vai mani ielaida kafejnīcā? Ar pirmo piegājienu – nē. Atverot melnās durvis ar zeltīto V, mani sagaidīja stilīgs apkalpotājs, kurš momentāli izspļāva: “vas ņetu v spiske. Do svidaņije.” Labi, ka biju ielicis kāju durvīs (arī sunisks reflekss), patiesībā, kaut ko tādu sagaidīju. Teicu, man ir tikšanās ar to un to. “Ā, ar to un to. Nāciet iekšā.” Lūk, tas ir īsts face control. Ar Nikolaju ēdām biezpiena pankūciņas, dzērām svaigi spiestas sulas un zaļo tēju. Bet tas jau ir cits stāsts.

“Uz Krieviju “izraksta” daudz zvaigžņotos šefpavārus no Francijas, Itālijas un Japānas. Domājat viņi ir kruti? Ka tik ne tā! Viņi ir neveiksminieki, kuri savā dzimtenē neko nav sasnieguši. Arī Eiropā var labi nopelnīt. Visi patiesi veiksmīgie šefpavāri, kur brauc uz Krieviju, sēž miljonāru villās un jūs nekad viņus neieraudzīsiet. “

“Arī Eiropā viss nav nevainojami. Arī mums ir savas “dieva dāvanas”, kuri gatavo molekulāro vājprātu un gaida, kad atnāks Michelin un apbalvos viņu netalantīgo veikumu.”

“Ziniet, kur meklējama slikto un dārgo restorānu cēlonis? Tikai cilvēkos, kuri tajos ēd.  Cilvēkos, kuri maksā tos rēķinus. Jūs ēdat velns-sazin-ko un domājat, ka tas ir kruta.”

“Izslavētā globalizācija novedusi pie tā, ka jūs visi esat aizmirsuši svarīgāko augstās virtuves postulātu – sezonalitāte. Ziemā pasniedz – sparģeļus. Vasarā – aļņa gaļu un trifeles. Bet rudenī – zemenes. Un tā tālāk. Visiem meņū ir omāri, langustīni un tamlīdzīgi pasaules virtuves “šedevri”. Nomieriniet savu degsmi sekot trendiem! Šefpavāriem vajadzētu vairāk pievērst uzmanību parastiem un aktuāliem produktiem.”

“Katrs muļķis prot pagatavot fois-gras vai pastu ar baltajām trifelēm. … Bet jūs pamēģiniet atrast labus tomātus vai svaigus sparģeļus. Lūk, tas pa īstam ir sarežģīti!”

“Jo labākas izejvielas, jo grūtāk ar tām strādāt.”

“Esiet vienkāršāki! Parasti šefpavāri nezina, kad apstāties. Visi kaut ko izgudro cerībā pārsteigt savus apmeklētājus. Slikta prakse. [...] Kad lieta nonāk līdz 7-8 sastāvdaļām, es aizliedzu šādu recepti. Es pieprastu piecas sastāvdaļas, maksimums!” Šo šefpavāra apgalvojumu varētu apšaubīt, jo, kad viesojos viņa Dubajas Verre restorānā, sķita, ka ēdiens ir austs no neskaitāmiem garšas pavedieniem. Bet varbūt tieši tur ir draivs? Mazāk (dažreiz) ir vairāk. Būs jāatrod pieraksti par Verre.

“Pamēģiniet visu, ko gatavojat, ka tavu māti! Es kā zirgs visu dienu, kaut ko gremoju. Kā lai savādāk zinu, kas galu galā ir sanācis?”

“Mana meita mācās tanī pat skolā, kurā mācās arī Romāna Abramoviča mieta.”

Nu, un, protams, ja kāds domā par slavu, tad šim cilvēkam labāk darīt, kaut ko citu. Tā ir īsa.

Lielās brīvdienas

In Food & Drink on August 23, 2010 at 15:22

Man ļoti sen nebija tā sāpējusi galva kā sestdien no rīta. Domāju, daudziem zināmas tādas sajūtas. Sāp pat mati uz galvas. Un domas ir kā uz pauzes uzlikts ātrvilciens, ne tām sākuma, ne gala, ne formas, ne satura. Droši vien aknām vairs nav tie apgriezieni, lai pēc daudz un dažādiem sarkanvīniem, spētu izfiltrēt vēl arī degvīnu. Bet bija laba saruna, kas bija visu pārmērību cēlonis. Par reliģiju, mācībām, psiholoģiju un pihoterapiju. Lai gan grēks būtu nepieminēt, ka Lielās brīvdienas bija par godu, kādai apaļai jubilejai, kura pēc jubilāres lūguma, tika noapaļota uz citu ciparu. Labi. Pēdu masāža, Borjomi pudelīte un pastaiga līdz svētā Meinarda salai ielika pamatus manai atdzimšanai. Pēc pastaigas (pie nosusinātās Daugavas, kaut kādi cilvēki bija atraduši sevī motivāciju spēlēt dubļu futbolu vai kaut ko stipri līdzīgi tam) man parādījās apetīte. Sagribējās vārītu gaļu. Uz paģirām manī mostas zvērs, kaut kur lasīju tam ir bioloģisks izskaidrojums. Rau, tas, ko oragnisms jūt pēc grādīgo pārmērībām raksturojams arī kā mazā nāve. Tieši tāpēc gribas, kaut ko pirmatnīgu. Siltu. Īstu. Protams, sekss ir instinktīvo vēlmju saraksta galvgalī.

Otrā svētku diena man paliks atmiņā ne tikai ar savu pirmatnējo instinku kairināšanu, bet arī ar bērnišķīgas ziņkāres apmierināšanu. Lieta tāda, kā jau latviešu sievietēm raksturīgi (pozitīvā nozīmē), neskatoties uz viesu skaitu ēdiens, protams, ir divas reizes vairāk, nekā ēdāju. Jubileju karalis – rosols (šādi, manuprāt, ir labskanīgāk) bija daudz. Arī no rīta tā vēl bija daudz, taču pēc dažu viesu gastranomiskajiem novērojumiem – arī mazliet ieskābis. Tā, protams, ir gaumes lieta. Kamēr vieni ir karojoši svaigēdāji, savukārt citi ziemassvētkos vārītai skābai kāpostu zupai ķeras klāt tikai pēc jaunā gada. Tas, tā, tēlaini runājot. Rosols kļuva par mūsu ziņkāres objektu. Tātad – vai to var nomazgāt? Vai var “izmazgāt” skābumu, kas dažiem (tostarp pārtikas dienestiem) šķiet aizdomīgs un traucējošs. Atceraties, reiz par to bija teju valstisks skandāls. Atbilde ir: var. Bet, ko nu es stāstīšu. Gadīsies gadījums, pamēģināsiet, zināsiet, bet dzīve no tā vieglāka nekļūs. Tikai mazliet jautrāka. Ā, vēl jāuzslavē Arnis, kura Saldā brunete bija absolūtās saldummīļu maģijas iemiesojums. Recepte ir ģimenes noslēpums. Man izdevās vien noskaidrot, ka brunetes mugurkauls turas uz Selga vulgaris un Selgas īru krēma īpašām proporcijām. Bet tas arī viss.

Rosolu mazgāju kopā ar psiholoģi, kuras tests caur diviem pārstāstiem nonāca pie manis. Labs. Jums jāmēģina atbildēt uz šiem jautājumiem. Godīgi. Pirmās atbildes, kas ienāk prātā būs vislabākās.

1. Tu ej pa mežu un ieraugi krūzi? Kāda tā ir?

2. Tu ej tālāk. Ieraugi vīna pudeli. Kāda tā ir? Tukša, pilna, saplēsta, atvērta, balts, sarkans?

3. Tu ej tālāk. Ieraugi lāci. Tava reakcija, ko Tu dari?

4. Tu ej tālāk. Tu ieraugi zirgu. Tu pieej? Neej? Pabaro ar cukrugraudiņu vai neuzrdīksties pat ieelpot, lai tik tas tevi nepamana. Ko?

5. Tu ej tālāk. Visbeidzot ieraugi māju, mežā. Kāda tā ir?

Rīt testa atslēga. Un Gordona Ramzija pārdomas par Maskavas restorāniem. Atradu tās vecā Forbes style, tāpēc nemetiet ārā vecus žurnālus. Pārlasiet tos. Daudzi no tiem nekad nenoveco, starp citu. Garīga barība, tomēr.

Super. Supernetto

In Food & Drink on August 20, 2010 at 11:32

Vakar nopirku jaunas vīna glāzes. Vispār viens posts ar tām glāzēm. Pirms gada nopirktu sešas, skaistas sarkanvīna glāzes. Protams, ne pašas lētākās, bet arī ne Riedel. Līdz vakarvakaram no sešinieka bija palikusi viena vienīga, kuru, protams, kopš viņa saprata glāzes nozīmi vīna dzeršanā, piesavinājusies Iveta (es īpaši nepretojos). Kaut kādā īpašas izšķērdības posmā esmu iegādājies arī Riedel glāzes. Kas viegli nāk, tas viegli iet. Pirms slavenās austriešu kristālstikla glāzes saplīsa sasodīti sīkās drumstalās (jau pirmajā vakarā), tās vismaz paspēja sevī uzņem un atvērt 1981.gada Bordeaux, kuru man kolēģi uzdāvināja, ja nemaldos, kādā gadā 2006. Tā šī pudelīte mierīgi apputēja, horizontāli novietota, uz skapjaugšas. Tā teikt, tālāk no grēka (un tvēriena). Līdz kādu vakaru to atvēru. Un paldies Dievam, ka tā, jo korķis pēc 29 gadiem bija atdevis sevi visu. Domāju, vēl vienu gadu tas neizvilktu, sāktu laist gaisu, neskatoties uz to, ka atrastos nemitīgā kontaktā ar vīnu (horizontālā pudeles stāvoklī). Cik zinu, tuvākā vieta, kur veic vīna pārkorķēšanu (procesu jāveic ik pa 25 gadiem) ir Maskava. Secinājumus izdariet paši.

Lūk, vakar savajadzējās vairāk par vienu normālu vīna glāzi, jo bija iecerēta Supernetto vīnu degustācija. Jā, jau redzu, ka snobi rauc degunus, bet Vendelis aplej savu McBook air ar kafiju :) Stāsts vienkāršs. Par cenām, protams. Berlīnē pie Zoologische garten ir lielveikals Ulrich (starp citu U2 Achtung baby Zoo station nav par turieni?), Brodeaux Grand cru tur var iegādāties par 9.99 EUR. Un tādā garā. Francijas lielveikalos Lidl (lai gan tā ir vāciešu ķēde) var atrast tādas pašas price/performance pērles. Rīgā? Šad-tad lielveikalu akcijās atrodami labi piedāvājumi, bet pārsvarā tie ir normālie volume vīni Jacobs Creek, Campo Vieja un tā tālāk. Bet never-ever es iedomātos, ka mūsu tirgotavu plauktos būtu, kaut kas zem pieciem latiem, interesants un baudāms. Vakar nonācu Supernetto. Tajā, kurš iepretim kulta pienotavai Valdemāra pasāžā. Veikala izkārtojums agādināja Lidlu. Vienīgā atšķirība no franču lidliem, tur alkohols atrodas jau pie ieejas, maize un dārzeņi tālāk, te otrādāk – dzeramie pie izejas. Lokālās niansītes. Gājiena mērķis bija pastēte, taču intereses pēc uzmetu acis, kas atrodams lētā gala veikala vīna plauktā. “Life is a box of chocolate. You never know what you gonna get.” Tā Forestam Gampam teica mamma. Taisnība. Mammas vienmēr zina, ko teikt, pat ja nezina, ko pateikt. Supernetto vīna plaukts izrādījās īsts box of chocolate. Pārsteigums! Protams, starp dzērieniem, kurus vislabāk raksturot kā “dzert var, ja nerij nost” atradu interesantu vīna piedāvājumu. Daži Rioja DOC, kaut kādi parastākie Bordeaux un Portugāļi! Un cenas, draugi, cenas. Kopš vīnu dzeru katru dienu, cena ir būtiska. Uzticību šiem portugāļiem raisīja ne tikai klasiskās pazīšanās zīmes (DOC), bet arī importētājs ICE spirit. Reiz no viņiem iepirku kasti VINHO TINTO reserva, tiesa par 9 latiem pudelē. Lūk, it kā gājām pēc pastētes, pa ceļam Laimas veikaliņā, nopērkot svaigu zefīru, bet beidzām ar supernetto atklāšanu. Un jaunām vīna glāzēm. Vakar neviena nesaplīsa.

Priekā!

PS

Piebilde par glāzēm. Dažreiz īpašos notikumos un ar īpašiem cilvēkiem vīnu un šampanieti var dzert no kakliņa. Pat vajag. Neesiet pārlieku formāli, vīns, tomēr ir dzīve, nevis administratīvais noteikumu kodekss.

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.